28-03-2018

Tautas josta – talismans kļuva par galveno baltkrievu svētku atribūtu

2018. gada 23. martā Daugavpils Baltkrievu kultūras centrā (BKC) notika radošais vakars, kurā skatītāji iepazinās ar nacionālo jostu vēsturi, tradīcijām un pīšanas veidiem mākslinieciski novadpētnieciskās akcijas „Baltkrievu dārgumu lāde” ietvaros, kura ir veltīta Latvijas Republikas simtgadei.

Pašā redzamākajā vietā, skatītāju zālē ir izvietots katras baltkrievu mājas kulta priekšmets – lāde, baltkrieviski – „kufar”. Iepriekšējos pasākumos šajā lādē tika ielikti autentiskie austie dvieļi no dažādiem Baltkrievijas apgabaliem, vēlāk tajā tika likts tautas tērps, bet tagad pienākusi kārta jostai, ļoti spēcīgam baltkrievu kultūras talismanam. Blakus lādei arī ir apskatāma BKC jostu kolekcijas izstāde.

Josta vienmēr ir bijusi neatņemams elements gan sieviešu, gan vīriešu tautas tērpā. Tās nēsāja vīrieši, sievietes un bērni, gan svētkos, gan arī ikdienā. Ar jostām tika apjozti krekli un virsdrēbes, kā arī vīrieši pie jostas piestiprināja maisiņu ar naudu un nazi, savukārt aiz jostas lika cirvi. Sievietes pie jostas stiprināja auduma somas, kārbiņas, krūkas un trauciņus ogu vākšanai. Platās vīriešu jostās tika ietīti jaundzimušie. Baltkrievu jostai bija ne tikai funkcionāla nozīme, bet arī simboliska – tā radīja priekšstatu par apkārtējo pasauli un gatavību rīcībai. Staigāt bez jostas jeb „atjozties”, tas bija nepieklājīgi un tika uzskatīts par lielu grēku.

Katrā Baltkrievijas apvidū jostas atšķīrās ar savu krāsu, ornamentiem, rotājumiem un platumu. Jostu gali tika rotāti ar bārkstīm, pērlēm, šūtām auduma strēmelēm un metāla plāksnītēm. Baltkrievu jostas garums bija sastopams sākot no 1,5 m līdz 5 m, bet platums no 1,5 cm līdz 20 cm. Vīrieši jostas sēja uz vēdera, vai zem tā, savukārt sievietes – viduklī. Pēc jostas uzreiz varēja noteikt valkātājas statusu: josta sasieta uz kreiso pusi – precēta, uz labo – brīva, centrā – atraitne. Ar šo visu radošajā vakarā iepazīstināja vakara vadītāja, Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska.

Par jostas pamatu, kuru auda vai pina, kalpoja lina un vilnas diegi. Jostas auda arī no zīda un zelta diegiem – Sluckas jostas, kuras tika izveidotas tālu, aiz Baltkrievijas robežām un savā dzejā par tām stāsta Maksims Bogdanovičs. Poēts ir uzrakstījis brīnišķīgu dzejoli - „Sluckas audējas” iespaidojoties no Ivana Luckeviča senlietu kolekcijā atrodamajām Sluckas jostām, no pilsētas Viļno.

Dzejoli „Sluckas audējas” baltkrievu un krievu valodā teatrāli izstāstīja kora kapelas „Spadčina” dziedātāja Lilija Voronova, latviešu valodā – BKC saimniecības vadītāja Dagnija Ļitvinovska.

Klausītāji ar interesi uzzināja dažādus vēstures faktus par Sluckas jostām. Piemēram, dzejā minētās Sluckas audējas dzīvē nemaz neeksistēja, auda tos fiziski stiprie vīrieši, ne zemāki par sīkpilsoņu un muižnieku aprindām. Jostas arī nēsāja tikai vīrieši. Sluckas jostas maksāja veselu bagātību. Mūsdienās muzejos ir saglabājušās apmēram 10 Sluckas jostas un 40 to fragmenti. Kā atzīmēja novadpētnieks un Baltkrievu kultūrizglītības „Uzdim” līdzdibinātājs Nikolajs Pavlovičs, ka senāk Daugavpils baltkrievu valsts ģimnāzijā bija pieejami divi Sluckas jostu fragmenti, kurus iestādei deva Luckevičs. Poēts un Baltkrievijas Rakstnieku savienības biedrs Staņislavs lasīja savu dzejoli „Sluckas jostas”. Jāpiezīmē, ka pats autors bija ģērbies baltkrievu nacionālā tautas tērpa kreklā, ar apsietu nacionālo jostu no Sluckas.

Baltkrievu mājās meitenes un sievietes auda un vērpa jostas lielā daudzumā, jo šis sakrālais priekšmets – talismans ir obligāts atribūts godu tradīcijās, kā kāzas un bērna piedzimšana. Piemēram, kāzās līgavas pienākums ir ar jostām apdāvināt visus radiniekus, reizēm bija nepieciešams sagatavot pat līdz 200 jostām. Jostas tika izgatavotas arī pārdošanai, jo tās bija atpazīstamas ar savu skaistumu, kā arī pastāvēja daudzas pilsētas, kuras nodarbojās tieši ar šo rokdarbu veidu.

Baltkrievu josta turpina dzīvot, un šodien tā ir ne tikai pats košākais baltkrievu tautas tērpa elements, bet arī populārs suvenīrs. Kā pašam izgatavot baltkrievu jostu – par to stāstīja un meistarklasē dalījās rokdarbniece no Baltkrievijas, Ludmila Ruleviča. Savu meistarklasi rokdarbniece pavadīja ar stāstiem par jostu un rakstu krāsu gammām un to simboliem: raža, auglība, mīlestība, ģimene, senči, saulgriežu zīmes. Iemācīties pīt jostas gribētāju bija ļoti daudz.

Visa vakara garumā skanēja dzeja par jostām no Larisas Genijuš poēmas „Kufar”, kuru lasīja kora kapelas „Spadčina” vadītāja Janīna Juzefoviča, bet dzejoli „Jaunavas sirds” interesanti izspēlēja folkloras ansambļa „Kupaļinka” dalībnieki Teresa Pavlova, Valērijs Ambrosovs, Nadježda Svirkoviča un Inna Vaļuško.

Projekta „Baltkrievu dārgumu lāde” rīkotajā vakarā uz Daugavpili ieradās ansambļa „Zaviruha” dalībnieki no Jēkabpils baltkrievu biedrības „Spakanne”, kuri arī realizē projektu, veltītu Latvijas Republikas simtgadei, kura partneru lokā ir arī BKC. Par auglīgu sadarbību stāstīja biedrības priekšsēdētāja Valentīna Dorošenoka. Laikā, kad tuvojas Lieldienas, „Zaviruha” acapella dziedājumā izpildīja dvēseliskas un tautiskas dziesmas, kā arī ciemiņi līdzi veda baltkrievu jostas no savu tautas tērpu kolekcijas.

            Vakaru izrotāja kora kapela „Spadčina”, izpildot divas dziesmas par mīlestību, pret dzimto zemi un novadu.

            Nobeigumā Ž. Romanovska pateicās L. Rulevičai par seno sadarbību un rokdarbniecei uzdāvināja latviešu diegu spoli, jaunu baltkrievu jostu izveidei. Savukārt L. Ruleviča papildināja CBK kolekciju ar jaunu baltkrievu jostu latvisku krāsu gammā.

            Sajūsmu zālē izraisīja L. Voronovas uzstāšanās, viņa ieradās ar vecu čemodānu, kurā kā izrādās bija atrodamas baltkrievu pašdarinātās relikvijas – austie dvieļi, salvetes, galdauts, pārklājs. Šo visu izšuva Lilijas mamma no Miorskas rajona, nododama divām meitām pūrā. Šīs dāvanas kļūs par Daugavpils Baltkrievu mājas ekspozīcijas daļiņu.

Aicinām Latgales iedzīvotājus pievienoties mūsu akcijai un piedāvāt Daugavpils Baltkrievu kultūras centram baltkrievu sadzīves priekšmetus, lai kopīgi veidotu muzeja ekspozīciju. Katrs dāvātais priekšmets tiks atzīmēts, tā autors saņems pateicības rakstu un viņa vārds tiks ierakstīts Latgales baltkrievu muzeja veidotāju hronikā.

Projekts „Baltkrievu dārgumu lāde” turpināsies 25. aprīlī, par vakara tēmu kļūs galdauti un citas mājas rotas.

Informāciju sagatavoja:

Baltkrievu kultūras centrs