Pilsēta | Par Daugavpili | Daugavpils vēsture »
Daugavpils vēsture »
Daugavpils pirmsākumi saistīti ar tirdzniecības ceļu, kas feodālisma laikā bija viena no lielākajām satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā. Vēstures avotos Daugavpils pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles 
Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili - Dinaburgu (Daugavpils raj. Naujenes pag.). 1566. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē, Dinaburga kļuva par Polijas vaivadijas Inflantijas centru un ieguva savu ģerboni. 1577. gadā Ivana IV Bargā karaspēks pili pilnīgi nopostīja. Robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, 
nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 km no vecās pils lejup pa Daugavu Ivans Bargais sāka jauna cietokšņa celtniecību. Krievijas cara karavīru būvētais cietoksnis Šuņupes krastā, tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību. Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā. Tā kļuva par Latgales kristīgās misijas centru.
Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas ekonomika, to pārvaldīja karaļa iecelts vecākais un četri padomnieki.
1656. gadā starp Krieviju un Zviedriju norisinājās kaujas pie Daugavas. Sv. Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu, un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvēja par Borisogļebsku. Sākās cietokšņa atjaunošanas darbi, uzcēla Borisa un Gļeba koka baznīcu, un pilsētā atgriezās iedzīvotāji, bet jau visai drīz, 1667.gadā, Dinaburga tika atdota Polijai un pārveidota par Latgales administratīvo centru un bīskapu rezidenci. Jezuītu aktīvas darbības rezultātā parādījās katedrāle un katoļu garīdznieku skola, te uz dzīvi pārcēlās poļu muižniecība.
1772. gadā, pēc Polijas pirmās sadalīšanas, Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. Pēc tam tā tika iekļauta Vitebskas guberņā. 1810. gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par pirmās klases cietoksni ar aizsardzības joslu.
Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve - 1860. gadā. Dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1862. gadā ar Varšavu, 1861. gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu un Dinaburgu. 1893. gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku.
Latvijai iegūstot neatkarību, pilsēta ieguva jaunu nosaukumu - Daugavpils.
Latvijas Republikas laikā uzplauka pilsētas ekonomika un kultūras dzīve. Daugavpilī dzīvoja: latvieši ir 34%, ebreji 25%, poļi 18%, krievi 18%, baltkrievi 3%. Pilsētā bija 602 galvenokārt nelieli rūpniecības uzņēmumi.
Otrajā pasaules karā Daugavpils stipri cieta. Liela daļa pilsētas 1944. gada jūlijā tika nopostīta.
Pēckara gados Daugavpilī izvērsās lielu rūpnīcu celtniecība. Tika uzceltas lokomotīvju remonta, pievadķēžu, elektroinstrumentu u.c. rūpnīcas, to skaitā arī lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Latvijā - Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca. No 1946. gada pilsētā darbojas tramvajs.
1956. gadā Daugavpilij pievienoja līdz tam patstāvīgo Grīvas pilsētu.
Daugavpils vēsture nosaka arī pilsētas tagadni. Joprojām pilsētas attīstības nozīmīgākais faktors ir ģeogrāfiskais stāvoklis. Daugavpils ir liels dzelzceļa mezgls, kas veicina arī rūpniecības 
attīstību. Daugavpilī darbojas vairāki lieli metālapstrādes uzņēmumi, attīstīta ir pārtikas un vieglā rūpniecība. Aktīvi darbojas vidējā un mazā biznesa sektors. Pateicoties Daugavpils Universitātei, 1988. g. atjaunotajam teātrim, kā arī dažādu kultūrnacionālu biedrību darbībai, Daugavpils ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales kultūras, izglītības centru.
Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, tā piesaka sevi ar lieliem projektiem nākotnē un lieliem darbiem šodien.
