Jautājumi domei


Uzdod jautājumu!




Sākums | Sabiedrība | Izglītība un zinātne » | Izglītības ziņas

Izglītības ziņas

19-10-2016

Daugavpils logopēdiskā internātpamatskola-attīstības centrs oktobrī rīkoja “Vecāku klubu”


Daugavpils logopēdiskajā internātpamatskolā-attīstības centrā mācās skolēni ar runas, valodas un dzirdes traucējumiem ne tikai no Daugavpils pilsētas, arī no Daugavpils novada, dažādiem Latvijas novadiem, pat no Rīgas.

Mācību gada laikā skolas speciālisti nodrošina bērnu runas, valodas un dzirdes diagnostiku un konsultācijas Latvijas un citu valstu, novadu un pagastu pirmsskolas izglītības iestāžu, skolu, patversmju izglītojamiem ar speciālām vajadzībām. Skola organizē informatīvi izglītojošus pasākumus par izglītību un palīdzības sniegšanu izglītojamiem un viņu vecākiem. Katru gadu skolas speciālisti – metodiķi, logopēdi, surdopedagogi, psihologs, sociālais pedagogs – rīko vecāku tikšanos skolas klubos “Māmiņu skola” un “Vecāku klubs”.

Š.g. 17.oktobrī Daugavpils logopēdiskās internātpamatskolas-attīstības centra metodiķe, logopēde I.Valentanaviča un skolas psiholoģe O.Karkina organizēja un novadīja “Vecāku kluba” sanāksmi „Beznosacījuma mīlestība. Prasme pieņemt bērnu ar īpašām vajadzībām”.

Klubiņa rīkošanas laikā skolas psiholoģe stāstīja par to, kas ir beznosacījuma mīlestība, cik svarīgi vecākiem būt kopā ar bērnu dažādos dzīves gadījumos, gan grūtos brīžos, gan vieglos. Katrā savas dzīves mirklī skolēnam ir jābūt drošības sajūtai par to, ka vecāki viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir, neskatoties uz to, cik viņam ir īpašu vājo pušu. Bet pieņemt nenozīmē, ka neko nevajag darīt – vecākiem ir milzīga loma bērna audzināšanas procesā. Abiem vecākiem ir jāatrod laiks savam bērnam, vajag pabūt kopā, sirsnīgi izrunāties, apskaut savu bērnu, pažēlot, dot viņam sajūtu par to, ka viņš ir vislielākais dārgums vecāku dzīvē, svarīgi ir maigi mātes glāsti.

Skolas metodiķe I.Valentanaviča, turpinot sarunu, rādīja un stāstīja par 12 efektīvākajiem sadarbības principiem ar savu bērnu. Par to, ka viņu vajag pieņemt tādu, kāds viņš ir, nevis viņam visu laiku norādīt uz to, kādam vajadzētu būt. Vecākiem ir jāattīsta prasme saskatīt un prast atzīmēt bērna sasniegumus. Censties nedramatizēt viņa kļūdas un grūtos mirkļus dzīvē, bet dot bērnam sapratni, ka viņam tic, zina, ka viņš iemācīsies, varēs, sapratīs. Tas dos bērnam spēku un motivāciju kustēties, darīt, mācīties. Tas īpaši ir svarīgi bērniem, kuriem trūkst motivācijas, ir vāji attīstīta savas personas apziņa un savas vajadzības nozīmība. I.Valentanaviča atzīmēja, ka bērnam ir ļoti vajadzīga uzslava, pat par niecīgākajiem panākumiem. Tas iedrošina bērnu, dod spēku pārvarēt neuzticēšanos saviem spēkiem. Liela pieaugušo kļūda ir tad, kad viņi regulāri norāda uz bērna neveiksmēm. Tas bremzē bērna uzticēšanos saviem spēkiem, viņam zūd motivācija mācīties, tiekties sasniegt augstākus dzīves mērķus. Tika novēlēts ar bērna skolotājiem nevis konfliktēt un strīdēties, bet, rūpējoties par bērna labumu, meklēt skolotājā sadarbības partneri. Arī bērnam būs vieglāk mācīties, redzot vecāku ieinteresētību un viņa mācīšanās sasniegumus.

Katram pieaugušajam ir svarīgi rūpēties par personiskajām attiecībām ar savu bērnu, tad rodas pilna uzticēšanās un nezūd mīlestība ģimenē. Tas viss atvieglos bērnam iekļaušanos sabiedrībā, jo grupa, klase, kolektīvs – tā ir sabiedrība, kurā bez mīlestības, sapratnes un katras personas pieņemšanas likumiem neizdzīvot.

Vecākiem tika piedāvāts iejusties katram sava bērna lomā dažādās dzīves situācijās, atbildēt uz “vecāka” lūgumiem, lai izprastu, kā jūtas bērns. Nav viegli to izdarīt un saprast, nepieciešami papildus skaidrojumi, lai nerastos konflikts un nesaprašanās.

Siltā atmosfērā sanāksmes dalībnieki stāstīja par saviem rīkotajiem ģimenes svētkiem, par savu mīlestību pret bērniem, par panākumiem un vājajām pusēm audzināšanas procesā. Žēl, ka šoreiz nepiedalījās tēvi, bet ceram, ka nākamreiz pievienosies arī viņi, jo zinām, ka mūsu tēvi ir diezgan aktīvi savu bērnu audzināšanā.

Nobeigumā gribas atzīmēt, ka vecākiem ir svarīgi runāt ar saviem bērniem par mīlestību, par jūtām, nebīties atgādināt katru dienu, cik bērns viņiem ir gaidīts, dārgs un mīļš (nevis nejauši ienācis šajā dzīvē, jo tā sanāca). Ar šādu rūpīgu un mīļu attieksmi bērnam rodas drošības sajūta, cieņa pret sevi, savas personas nozīmīgumu. Ja bērns ciena sevi kā personu, mīl sevi un vecākus, viņam rodas arī saskarsmes sapratne, mīlestība pret apkārtējiem un griba būt sabiedrībā, jo viņš taču jūtas drošībā, viņš zina, ka viņu mīl vecāki. Iekšējā sajūta viņam dod sapratni par to, ka, ja mani mīl mani tuvākie cilvēki, arī citi mani mīlēs. Tas neapzināti mazina konfliktsituācijas ne tikai viņam ar vecākiem, bet arī saskarsmē ar apkārtējiem. Bērnam dzīvē būs vieglāk, mazāk būs uztraukuma par nepaveikto, vairāk būs iespēju panākt to, ko vēlas. Jo vislielākais mūsu dzīves progresa dzinējs ir motivācija – jo vairāk ir motivēts bērns uz labiem sasniegumiem, jo lielāki būs dzīves panākumi. Un vecāku vecumdienas būs daudz laimīgākas!

 

Kā balta puķe bērns ir uzziedējis,

Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet.

No nedienām, no salta dzīves vēja

Šo mazo dvēselīti sargājiet!

Kornēlija Apškrūma

 

 

Rakstu sagatavoja:

Daugavpils logopēdiskās internātpamatskolas-attīstības centra

metodiķe, logopēde

I.Valentanaviča




Atpakaļ