30-01-2012

Airēšanas starptautiskajam sporta meistaram Aleksandram Šiško – 60!

27. janvārī 60 gadu jubileju atzīmēja viens no visu laiku labākajiem Daugavpils un Latvijas kanoe braucējiem Aleksandrs Šiško. Šiško veiksmīgi startējis PSRS čempionātos, kā arī bijis pārliecinoši labākais LPSR.

            Šiško kļuva par 3. Daugavpils airētāju, kuram izdevās izpildīt starptautiskā sporta meistara normatīvu (kopumā Daugavpilī tādu bija seši). Tas viņam izdevās 1974. gadā, bet jau 1977. gadā viņš aizvadīja savas karjeras pēdējās sacensības, Brocēnos uzvarot Latvijas čempionātā 500 metru distancē. Veids, kā viņš nokļuva līdz airēšanai, bijis visnotaļ ierasts daudziem jaunajiem puikām. Viņam ar draugiem patika dauzīties sava pagalma teritorijā (neiztika arī bez problēmām ar policijas darbiniekiem) līdz brīdim, kad viens no paziņām piedāvāja izmēģināt savus spēkus airēšanā. Aleksandrs piekrita un šī nodarbe ātri viņu ieinteresēja, neskatoties uz to, ka treneri ilgi šaubījās, vai vispār ir vērts ar viņu strādāt vājās miesasbūves dēļ.

            Airēšanai viņš pievērsās 1966. gada pavasarī, kad viņam bija 14 gadi. Pamazām, pamazām sāka parādīties pirmie panākumi. Tolaik varēja nodarboties gan ar akadēmisko, gan ar kanoe airēšanu. Šiško vairāk pie sirds gāja krietni smagākā disciplīna – kanoe. Ar laiku izdevās sasniegt tādu līmeni, ka sasniegumi Latvijas čempionātā vairs nebija rādītājs. Neuzvarēt tajā bija pat savā veidā apkaunojoši, bet pavisam cita lieta bija PSRS čempionāts. Tajā laikā šajā sporta veidā dominēja trīs valstis – PSRS, Rumānija un Ungārija. Konkurence bija ļoti sīva, taču tas netraucēja viņam tikt gan pie uzvarām, gan pie citām godalgotajām vietām. Salīdzinājumā ar mūsdienām, panākumi sacensībās tevi par turīgu vīru nepadarīja. Jā, sportisti saņēma medaļas un diplomus, bet nekādu naudas balvu nebija. Nereti vienās sacensībās viņš izcīnīja pat piecas medaļas, bet karjeras laikā to bijis vismaz 100. Īpaši spilgti Šiško atcerās sacensības Himkos 1969. gadā, kur viņš, būdams vēl pavisam ”zaļš” starp pieredzējušajiem sportistiem, prata iekļūt PSRS čempionāta finālā, kurā gan palika devītais. Tā bija pirmā reize, kad viņš aizsniedzās līdz finālam, pie tam tajā bija vienīgais no Latvijas sportistiem.

            Sportista dzīve nekad nav bijusi viegla, un arī pats Šiško atzīst, ka mājās gada laikā viņš bija reti. Vasaras periodā regulāri bija jābrauc uz sacensībām, pavasarī notika treniņnometnes, tādēļ mājās viņš darbojās praktiski tikai ziemā. Slodze treniņos bijusi milzīga – minimums trīs treniņi dienā. Vienas dienas laikā uz ūdens tika nobraukti ap 60 kilometriem, bet ziemā, kad pārsvarā treniņi notika uz slēpēm, tika noslēpoti ap 25 kilometriem. Brīvā laika bija ļoti maz, kā izsakās pats Šiško, dzīvojām lidmašīnās un uz ceļiem.

            Mūsdienās visu nosaka finanses, agrāk bija citādāk. Ja tagad, lai aizbrauktu uz veterānu mačiem, ilgstoši jāmeklē finansējums (Šiško pasaules veterānu čempionātos startē arī tagad, bet naudas trūkuma dēļ neregulāri), padomju laikos par to varēja neuztraukties. Sportisti tika apgādāti ar visu nepieciešamo, tādēļ visu uzmanību varēja koncentrēt tikai startiem. Labākie no labākajiem, respektīvi izlases dalībnieki, tika arī pie ļoti modernām laivām. Tajā laikā visaugstāk kotējās dāņu kanoe, un arī Šiško tika pie tādām. Šajā sporta veidā ir ļoti svarīgi just tieši laivu, jo citādāk uz panākumiem grūti cerēt. No airēšanas bija jāgūst baudu. Neviena no šīm dāņu laivām vairs nav saglabājusies, tādēļ nākas startēt ar veco Rīgas laivu. Tieši ar šo laivu viņš 2011. gada pasaules veterānu čempionātā tika pie vairākām godalgām. Šeit gan jāsaka, ka vieniniekos viņš vairs nestartē, bet divniekos un četriniekos gan.

            Airēšana tajos laikos bija ļoti populārs sporta veids. Ar katru gadu sportottīkotāju skaits regulāri palielinājās, kas ir pilnīgi pretstatā mūsdienām. Nauda šim sporta veidam netika žēlota, tādēļ visi gribētāji tika nodrošināti ar nepieciešamo inventāru.

            Borisa Prirodina audzēknis, arī sasniedzot 60 gadu slieksni, priekšroku dod aktīvam dzīvesveidam. Viņš turpina aktīvi trenēties, sakot, ka joprojām jūtas labā sportiskā formā. Problēmas rodas tad, kad ilgāku laiku viņš atrodas dīkstāvē. Viens no viņa hobijiem ir lauku darbi, viņam patīk darboties dārzā, kā arī veikt citas aktivitātes. Trenera karjera gan viņu nepiesaistīja, kaut gan kādu laiku viņš darbojās ar jaunajiem airētājiem, taču vēlāk nolēmis pielikt punktu šai nozarei. Tagad viņš atzīst, ka to nožēlo, jo viņam bijuši vairāki ļoti talantīgi puiši.

            Šiško pamanījis, ka mūsdienās laivas ir ļoti mainījušās. Ja agrāk to platums sastādīja 75 centimetrus, tad mūsdienu laivu platums ir ļoti neliels – tajās knapi ielien airētāja ceļgals. Tas ļauj sasniegt sportistiem lielāku ātrumu.

            Noslēgumā Šiško atcerējās nesenās sacensības, kur viņam 200 metrus līdz finišam ļoti iesāpējās kāja. Šī iemesla dēļ viņu laiva sagāzās, un nācās doties uz krastu, lai izlietu sakrājušos ūdeni. Spītējot visam, sportisti atgriezās distancē un arī finišēja.  

            Sveicam Aleksandru Šiško 60 gadu jubilejā!

Informāciju sagatavoja:

Nauris Mackevičs, Daugavpils Sporta pārvalde