24-05-2011

2011. gada 20. maijā mūžībā aizgājis Daugavpils Universitātes Goda doktors, profesors Joels Veinbergs (01. 09. 1922. – 20. 05. 2011.)

Skaistā maija dienā no Jeruzalemes pienāca sēru vēsts: miris profesors Joels Veinbergs. Lai arī pēdējais mūža posms pavadīts Izraēlā, profesora J. Veinberga garīgā saikne ar Latviju un ar Daugavpils Universitāti nekad nepārtrūka. Visi, kas studējuši pie profesora, sadarbojušies ar viņu un vēlas no viņa atvadīties, tiek aicināti uz piemiņas brīdi Daugavpils Universitātē 25. maijā plkst. 15.45 (317. auditorijā). Mums jāatvadās no cilvēka, kuru daudzi Latvijas vēsturnieki un vēstures skolotāji uzskata par savu Skolotāju.

Joels Veinbergs dzimis Rīgā 1922. gada 1. septembrī. Pēc ivrita ģimnāzijas absolvēšanas 1940. gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Tad sekoja karš; Veinbergu ģimene nonāca Rīgas geto, kur nomira māte; tēvs gājis bojā koncentrācijas nometnē. Joels Veinbergs izdzīvoja koncentrācijas nometnē Rīgā (Mežaparkā), Dundagā un Būhenvaldē, no kurienes 1945. gadā bēga uz Čehoslovākiju, pēc tam atgriezās dzimtenē. Nepilna gada laikā viņš pabeidza universitāti, uzsāka patstāvīgas darba gaitas un pievērsās savam mūža darbam – senās ebreju vēstures pētīšanai. Skaidrojot savu pievēršanos tieši senebreju kultūras izpētei, profesors teica, ka tā bija iepriekšnolemta ar viņa piederību ebreju tautai un kopā ar savu tautu izciesto 20. gadsimta noziegumā un traģēdijā – Holokaustā. Tas radīja viņā dziļu iekšējo nepieciešamību izskaidrot vēsturē sakņoto ebreju tautas spēju saglabāt cilvēciskumu pat necilvēciskos apstākļos.

1946. gadā J. Veinbergs uzsāka darbu Latvijas PSR Valsts bibliotēkā un Latvijas Valsts universitātē, pabeidza LVU aspirantūru seno laiku vēstures specialitātē un 1954. gadā aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju. 1962. gada 3. decembrī sākās viņa darbs Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, 1964. gadā viņš ievēlēts par docentu, bet jau pēc 10 gadiem (1974) – par profesoru. Likumsakarīga bija profesora ievēlēšana par DPI PSRS un Vispārējās vēstures katedras vadītāju 1977. gadā, jo Joela Veinberga attieksme pret darbu, pasaules līmeņa zinātniskais darbs, pedagoga talants un personība spēcīgi ietekmēja studiju kvalitāti un jaunu vēsturnieku sagatavošanu Daugavpilī. Kopā ar citiem kolēģiem laika gaitā tika panākts, ka DPI vēstures specialitāte no papildus specialitātes pārtapa par patstāvīgu specialitāti. Daugavpils Pedagoģiskā institūta profesora J. Veinberga lekcijas seno laiku vēsturē un zinātniskās publikācijas, kas bija brīvas no padomju „marksistiskajām” interpretācijām, kļuva leģendāras Latvijas vēsturnieku vidū. Viņš vienmēr ir bijis labestīga un saprotoša pasniedzēja iemiesojums. Profesors nevis pamācīja, bet dalījās savā pieredzē, un viņa piemērs bija tik pārliecinošs, ka citas argumentācijas nemaz nevajadzēja. Profesors pieradināja „citādā” saskatīt interesanto un tāpēc uzmanības, nevis aklas noliegšanas vērtu; aizliedza lietot kategorijas „labs” – „slikts” attiecībā uz vēstures faktiem, tā vietā piedāvājot meklēt atbildi uz jautājumu „kāpēc?”; domāt pašiem, nevis spriest no dominējošo stereotipu pozīcijas. Lai gan 1983. gadā J. Veinbergs atstāja katedras vadību, viņš turpināja strādāt ar studentiem gan Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, gan Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē un Rīgas Atklātajā ebreju universitātē līdz aizbraukšanai uz Izraēlu 1993. gadā. Uzsverot profesora J. Veinberga  īpašo lomu, 1996. gadā viņam piešķirts Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Goda doktora nosaukums; par ieguldījumu Latvijas kultūrā viņš ir apbalvots ar Spīdolas prēmiju (2001).

Seno laiku vēstures pētnieku vidū Padomju Savienībā viņš bija viens no autoritatīvākajiem speciālistiem, kas gāja savu ceļu, atšķirīgu no oficiālās historiogrāfijas. Viņa uzmanība cilvēka iekšējai pasaulei, pievēršanās sociālajai psiholoģijai krasi atšķīra viņu no padomju vēsturnieku vairuma. Vēl padomju periodā profesora J. Veinberga darbi un idejas piesaistīja uzmanību arī Rietumos. DPI profesora J. Veinberga vārds sāka skanēt plašajā pasaulē – PSRS, VDR, VFR, ČSSR, arī Ungārijā, Beļģijā, Nīderlandē, Lielbritānijā u.c.

Atvadoties no Daugavpils 1993. gadā, profesors J. Veinbergs pasvītroja, ka viņš brauc nevis no Latvijas bet uz Izraēlu. Jeruzalemē viņš atrada savu vietu. Lai viņam vieglas Svētās Zemes smiltis.