21-12-2011

PAS „Daugavpils siltumtīkli“ siltumcentrālei Nr.1 aprit 100 gadi

Pirms 100 gadiem 1911.gada nogalē Daugavpilī, toreiz Dvinska, tika nodota ekspluatācijā pilsētas pirmā elektrostacija "Elektriskā spēkstacija", tagad – siltumcentrāle Nr.1, un pilsētā sākās ražošana enerģētikas nozarē.

1906.gadā pilsētas valde noslēdza līgumu ar Berlīnes elektrouzņēmumu akciju sabiedrību par pilsētā pirmās elektrostacijas būvniecību. Vācu kompānija būvēja elektrostaciju par saviem līdzekļiem, par ko pretī saņēma tiesības elektrostacijas ekspluatēšanai uz 40 gadiem.

Pirmās elektrostacijas iekārtas bija: divi firmas "Steinmiller" tvaika katli un viens firmas "AEG" līdzstrāvas turboģenerators ar jaudu – 500 kilovati. Tika uzbūvēts arī 65 metrus augsts ķieģeļu dūmenis ar dabīgu pašvilkmi. Ūdens turbīnu kondensatoru dzesēšanai tika sūknēts no Daugavas. Elektrostacijā strādāja 20 darbinieki.

1915.gadā, kad Pirmā pasaules kara frontes līnija pietuvojās pilsētai, elektrostacijas iekārtas tika evakuētas uz Krievijas pilsētu Smoļensku. Savukārt 1920.gadā pilsētas dome pieņēma lēmumu par elektrostacijas ēkas pārņemšanu pašvaldības īpašumā un elektrostacijas atjaunošanu.

Elektrostacijas ēka tika izremontēta tikai pēc 10 gadiem, tika atjaunoti abi tvaika katli un veikta turboģeneratora montāža.

Turpmākajos gados elektroenerģijas ražošana pilsētā pakāpeniski attīstījās: 1926.gadā tika uzstādīts otrs firmas "AEG" turboģenerators ar jaudu 1’250 kilovati, bet 1932.gadā tika uzstādīts firmas "Babcock & Wilcox" tvaika katls, ar ražību – 10 tonnas tvaika stundā, un radiālā turbīna "Ljungström" ar diviem ģeneratoriem. Elektrostacijas jauda palielinājās līdz 3’750 kilovatiem.

Elektrostacijā kā kurināmais tika izmantotas akmeņogles, ko ieveda no ārzemēm pa dzelzceļu līdz preču stacijai Gajokā, un no preču stacijas ar pajūgiem nogādāja elektrostacijas kurināmā noliktavā.

Pirmajās Lielā Tēvijas kara dienās elektrostacijai tika uzmesta degbumba, kā rezultātā nodega elektrostacijas mašīnu zāles jumts. 1944.gada augustā vācu fašisti atkāpjoties pilnībā uzspridzināja elektrostaciju.

Otrajā dienā pēc pilsētas atbrīvošanas tika sākta elektrostacijas atjaunošana un vienlaicīgi Grīvas HES būvniecība. 1944.-1945.gados elektrostacijas ēka, katli un turboģenerators tika pilnībā atjaunoti. Tika izbūvēts arī 45 m augsts dūmenis.

1945.gada novembrī, sakarā ar elektroenerģijas ražošanas apjomu palielināšanu, Daugavpils valsts rajona elektrostacijā (VRES), tagad – siltumcentrāle Nr.1, tika paplašināta kurināmā noliktava un izbūvēts 1 km garš dzelzceļa pievedceļš no preču stacijas līdz elektrostacijai.

1950.gada rudenī tika pabeigta jaunā tvaika katla montāža, kā rezultātā VRES jauda palielinājās līdz 4’500 kilovatiem, sākās arī katlu un turbīnu aprīkošana ar kontrolmēraparātiem un automātiskajiem regulatoriem.

1955.gadā VRES tika uzstādīts Belgorodas katlu rūpnīcas tvaika katls ar tvaika ražību 20 tonnas stundā un Ļeņingradas mašīnbūves rūpnīcas turboģenerators AK-4 ar jaudu 4'000kW.

1956.gadā tika uzstādīts vēl viens Belgorodas katlu rūpnīcas tvaika katls, kā rezultātā VRES tvaika ražošanas jauda sasniedza 70 tonnas stundā, bet elektroenerģijas ražošanas jauda – 8'500kW.

1955.gadā sākās pilsētas siltumtīklu attīstība. No VRES tika uzbūvēti tvaika vadi uz Remontu-celtniecības pārvaldes ražošanas bāzi, Sadzīves pakalpojumu kombināta mēbeļu cehu un Alus rūpnīcu Gajoka mikrorajonā. Uzņēmuma attīstības gaitā tā darbiniekiem tika būvētas arī daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.

1959.gadā Latvijas PSR Tautas saimniecības padomes Enerģētiskās saimniecības pārvaldes "Latvenergo" sastāvā tika izveidota struktūrvienība "Austrumu elektriskie tīkli un stacijas" un uzbūvēta 110 kilovoltu elektropārvades līnija Ķegums–Krustpils–Daugavpils. Daugavpils elektrostacijas, tai skaitā arī VRES, tika iekļautas "Latvenergo" vienotajā energosistēmā. Līdz ar jaudīgās vienotās ziemeļrietumu energosistēmas izveidi neekonomiskās Daugavpils pilsētas elektrostacijas varēja samazināt elektroenerģijas ražošanas slodzi un izmantot to siltuma jaudu pilsētas objektu siltumapgādē.

No 1959. līdz 1964.gadam Daugavpilī izvērsās lielo rūpnīcu celtniecība. Reizē ar rūpnīcu būvi pilsētā iebrauca to strādnieki pārsvarā no Krievijas un Baltkrievijas. Viņu izmitināšanai Daugavpilī sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamos namus, tādējādi strauji pieauga pieprasījums pēc siltumenerģijas.

Sešdesmito gadu sākumā tika pieņemts lēmums izveidot pilsētā centralizētu karstā ūdens apgādi.

Pieaugušo siltumslodžu nodrošināšanai projektēšanas institūts "Latgiproprom" izstrādāja VRES rekonstrukcijas projektu. Cietā kurināmā noliktavas teritorijā tika izbūvēta mazuta saimniecība: noliešanas estakāde, mazuta pieņemšanas tvertnes, divi virszemes rezervuāri pa 500 m³ katrs, mazuta sūkņu stacija. 1973.gadā VRES no akmeņoglēm pilnībā pārgāja uz šķidrā kurināmā (mazuta) izmantošanu.

1980.gadā pēc visu turboģeneratoru norakstīšanas un demontāžas VRES tika pārdēvēta par siltumcentrāli Nr.1 (SC1). SC1 bija pilnībā pārkārtota kurināšanai ar mazutu, visi tvaika katli bija rekonstruēti un uzstādīti jaudīgi ūdenssildāmie katli.

1987.gadā tika uzbūvēta savienojošā siltummaģistrāle Æ400 mm starp SC2 (Jaunbūve) un SC1. Līdz ar to, līdz šim brīdim lokālā, siltumcentrāle SC1 tika ieslēgta vienotā pilsētas siltumapgādes sistēmā, kas ļāva nepieciešamības gadījumos apturēt tās darbību, pie tam nepārtraucot siltumapgādi tās darbības zonā.

1992.gada septembrī ražošanas apvienība "Latvenergo" nodeva SC1 pašvaldības uzņēmumam "Daugavpils siltumtīkli". Līdz ar to "Latvenergo" struktūrvienība "Austrumu elektriskie tīkli un stacijas" pārtrauca darbību centralizētās siltumapgādes jomā.

1999.gadā SC1 mašīnu zālē, vecā demontētā turboģeneratora AK-4 vietā, tika uzstādīts Kalugas rūpnīcā ražotais turboģenerators ar jaudu 6’000 kilovati. Savukārt 2000.gadā tika realizēts projektēšanas institūta "Siltumelektroprojekts" projekts SC1 katlu agregātu pielāgošani darbam ar kurināmo – dabasgāzi. Lai uzstādīto turbīnu varētu optimāli izmantot elektroenerģijas ražošanai, maksimāli tika paplašināta SC1 siltumapgādes zona.

PAS „Daugavpils siltumtīkli” administrācija